Kristas Annas Zalānes personīgais stāsts var kalpot par iedvesmu, ka zināšanas dažādos veidos var iegūt ikviens, kurš to patiesi vēlas. Savukārt profesionālais stāsts ir par to, ka viņa kļuvusi par zinātnieci, jo izklaidējas, iegūstot zināšanas, un mācīšanos uzskata par sava mūža aicinājumu. Tagad Krista Anna Zalāne galvenokārt pēta, kā veidojas stāsti un visādas citādas interesantas sakarības un attiecības, piemēram, starp literatūru un lasītāju. Viņa arī  uzskata, ka pētniecībā ne tikai drīkst, bet pat vajag ievest vairāk subjektīvā un cilvēciskā, savukārt zinātnei lielu un, iespējams, vēl pilnībā nenovērtētu pienesumu sniedz universitātes kantīne.
Krista Anna Zalāne studē doktorantūrā Greifsvaldes Universitātē Vācijā, rīko dažādus ar literatūru saistītus pasākumus, pazīstama kā dzejniece, rakstniece, redaktore un tulkotāja Krista Anna Belševica. 

Šobrīd Tu nodarbojies ar interdisciplināriem pētījumiem, bet esi studējusi literatūru un antropoloģiju. Un tas ir cieši saistīts gan ar cilvēkiem, gan ar valodu. Kad un kā Tu saprati, ka gribi par valodu zināt vairāk, skatīt to ar pētnieka acīm un pētīt valodas saistību ar cilvēku? Literatūra – tā jau arī ir viena no valodas izpausmēm.

Literatūra un valoda man noteikti ir ļoti tuvas parādības. Gan studēt, gan pētīt to sāku, jo literatūra man saistās ar milzīgu drošības sajūtu. Un ar tādu  veidu, kā iegūt zināšanas. Tagad pētot es arī saprotu, ka neesmu vienīgais cilvēks Latvijā, kuram ir šādas asociācijas. Jo maniem vecākiem nav ne augstākās, ne vidējās izglītības, tāpēc manā ģimenē nebija tā, ka jaunietim obligāti jāstudē un kur nu vēl jānodarbojas ar zinātni. Bet mani vecāki savas zināšanas ieguva citādi – mamma lasot un tētis, skatoties ļoti kvalitatīvu kino. Viņi abi ir ļoti gudri cilvēki, kaut arī bez akadēmiskās izglītības. Tādēļ es, man liekas, skatoties uz viņiem, kaut kā uzsūcu šo sajūtu, ka dzīvē ir ļoti daudz zināšanu, un ka ir avoti, kur šīs zināšanas iegūt. Jā, tas nebija viegli, atceros, sākumā, mācoties skolā, es lasīju portālos rakstus par politiku un izrakstīju vārdus, piemēram, “demokrātija”, “populisms”, meklēju tēzaurā, mācījos no galvas. Mans ceļš nebija viegls; nebija tā, ka es uzreiz visu sapratu un zināju. Bet kaut kā es nonācu arī līdz augstskolai, un augstskolā man bija ļoti jauki pasniedzēji, kas man, pirmkārt, pastāstīja, kas ir zinātne, pētniecība, un, otrkārt, iedrošināja, ka man tas arī sanāk. Es pamēģināju, un kaut kā pieturos pie tā. Es arī apzināti esmu meklēju darbavietas, kur var nodarboties ar pētniecību. Jo ar pētniecību var nodarboties ne tikai zinātnes institūcijās, pētniecība pastāv ļoti daudzās vietās Latvijā. 

Un to Tu tagad, var teikt, uzskati par savu mūža aicinājumu.
Mācīties? Jā.

Mācīties, studēt, pētīt, iepazīstināt citus ar to, ko esi izpētījusi. Tu nesen ļoti skaisti biji ierakstījusi savā sociālo tīklu profilā: “Man ir prieks, cik esmu priviliģēta, ka manas attiecības ar valodu ir tik ciešas un veselīgas mīlestības pilnas. Man ir bijusi tā iespēja iemācīties ļoti daudz vārdu, un es esmu pateicīga ikvienam, kas visplašākajā nozīmē ar mani kādreiz ir runājis. Tas skan tik savādi, kad to pasaka skaļi, un tomēr tieši tā es šobrīd jūtos.” Tas bija pēc viena pasākuma. Man tas likās tik sirsnīgi! Un tad sāku domāt par attiecībām ar valodu – nu, jā, ikdienā cilvēki vienkārši runā, sarunājas, lasa, bet nedomā tā no malas, kādas ir šīs viņu attiecības ar valodu.

Jā, cilvēki varbūt sevi tik ļoti nenovēro, tāpēc es kā antropologs un literatūras pētnieks varu iet un to izdarīt viņu vietā, un pajautāt viņiem – kā jūs lasāt, kā jūs rīkojaties ar valodu? Man šķiet, tas ir ļoti svarīgi, jo mēs taču visu laiku lietojam vārdus un mēs visu laiku sazināmies caur stāstiem. Atnākam mājās un stāstām, piemēram, vīram – ai, zini, man darbā šodien notika tas un tas! Un mēģinām izveidot tādu mazu sižetu, lai sasmīdinātu…
 … ar kulmināciju un atrisinājumu…
Jā, jā, ar kulmināciju un atrisinājumu, un, ja mēs paskatāmies uz literatūru un paskatāmies, ko Aristotelis rakstīja sen atpakaļ – viņš bija pirmais, kas nāca klajā ar ideju, ka naratīvā stāsta struktūra ietekmē cilvēka emocijas, un, ja mēs paskatāmies uz sevi no malas, mums nevajag nemaz lasīt romānus, lai novērotu šo procesu. Mēs visu laiku mēģinām sazināties viens ar otru stāstos un stāstīt… Cilvēki ir suga, kas stāsta stāstus. Un tādēļ to ir arī ļoti interesanti pētīt. Es esmu priviliģēta un es jūtos priviliģēta, jo man ir sajūta, ka man kaut kādā dzīves brīdī radusies tāda apjausma, cik ļoti nopietnas šīs mūsu attiecības ar valodu ir, jo tas, cik labi mēs pārzinām valodu, mums ļauj gan dabūt darbu, gan kādu vienkārši pārliecināt. Vai pastāstīt otram skaistu stāstu, vai pastāstīt otram iežēlinošu stāstu. 

Vai saprast to, ko citi stāsta.

Jā, vai saprast, vai arī vienkārši parunāties ar sevi un, nezinu, noformulēt vārdos to, ko es pats jūtu. Protams, viens veids, kā iemācīties valodu lietot, ir literatūra, tas noteikti nav vienīgais veids, bet tas ir bijis manējais, un tāpēc arī mani tas visvairāk fascinē.

Ko tad īsti nozīmē “pētīt literatūru”? Turklāt tu piedevām pēti arī lasītājus!

Es pārsvarā pētu lasītājus. Protams, ir ļoti svarīgi domāt dažādās plaknēs par to, kas vispār ir uzrakstīts, un domāt par estētiku un gaumi, jo šie tevis minētie vairāk ir gaumes pētījumi – ko jaunu mēs literatūrā esam varējuši sasniegt, vai arī kāda dzeja bija pirms 100 gadiem un kāda viņa ir tagad. Mani pētījumi vairāk saistīti ar… Piemēram, šī brīža pētījumā metode ir tāda, ka es cilvēkiem, kas lasa vēsturiskos romānus, uzdodu jautājumus, runāju ar viņiem un tā mēģinu saprast, kā vēsturisko romānu lasīšana ietekmē cilvēku vēstures izpratni. No vienas puses, tas šķiet tik savādi, jo, ja tu gribi zināt, ko cilvēki domā par vēsturi, taču aizej un pajautā, ko viņi domā par vēsturi, kāpēc pīt iekšā vēsturiskos romānus? Bet, no otras puses, tur var novērot ļoti labi to, kā mēs vispār veidojam stāstus un kā mēs iegūstam zināšanas. Jo cilvēks mācās visu mūžu, un ļoti daudzi lasītāji man stāsta, ka viņi gan zināšanas par vēsturi, gan vispār zināšanas ieguvuši no literatūras, tādēļ, man šķiet, to nevar atstāt novārtā. Mēs varam uztvert literatūru kā grāmatu, kā iespiestu darbu, bet mēs varam šo jēdzienu paplašināt un domāt arī par vārdiem, kas mūs ietekmē, par mirkļbirkām, ko ieraugām, par reklāmu tekstiem, un mēs no tā visa arī izveidojam stāstus. Mēs no tā visa, apzināti vai neapzināti, mācāmies. Un, pētot to, kā cilvēki mācās no literatūras, var uzzināt kaut ko vairāk par to, kā cilvēki vispār mācās, kā cilvēki vispār uztver stāstus – vai apzināti, vai neapzināti; ko viņi sagaida no šiem stāstiem, kā viņi paši veido stāstus par to. Un, protams, arī uzzināt plašāk, kas cilvēkiem ir vēsture, kāpēc viņiem interesē vēsture. Piemēram, uzdevu jautājumu, kāpēc vēsture vispār būtu jāzina, un tas nav tik viennozīmīgi, visiem nav vienādas atbildes uz šo jautājumu. 

Tas laikam līdzīgi, kā strādā labi psihologi  – viņi nejautā cilvēkam tieši, jo viņš negrib vai nevar atbildēt, vai nezina, ko atbildēt. Un informācija tiek izdabūta gudrā aplinkus ceļā.
Ir jāsaprot, ka cilvēki ir fascinējoši sarežģītas būtnes, viņi ne vienmēr apzināti tver to, cik viņi ir interesanti. Un tāpēc man kā pētniekam ir jārunā ar viņiem par dažādām tēmām un tad pašai jāsaliek kopā šie rezultāti. Jo, paprasot cilvēkam tiešu jautājumu, viņam liekas – nu, es par to neko nezinu, neesmu aizdomājies. Bet, uzdodot trīs citus jautājumus, izrādās, ka viņš ļoti daudz zina un daudz var atbildēt. 

Nuja, viņš vienkārši nav domājis par sevi tādā rakursā. Varbūt ir kaut kas, kas tevi ir ļoti pārsteidzis tavās pētnieces gaitās, bijis atklājumi sev pašai? Kaut vai saziņā ar cilvēkiem.
Es sāku pētīt lasītājus jau savā maģistra darbā, un viens no maniem pirmajiem pārsteigumiem bija, cik īstenībā cilvēku attiecības ar valodu un stāstiem ir sarežģītas. Un to, kā, piemēram, cilvēks lasa, ietekmē pilnīgi viss, kas ar viņu dzīvē ir noticis. Jo, pētot to, kā cilvēki lasa, es parasti izceļu divas kategorijas – motivāciju un interpretāciju. Ir cilvēka motivācija lasīt, un motivācija lasīt konkrētas grāmatas. Un interpretācija ir tas, kā viņš saprot, kā noformulē, komentē. Un, teiksim, motivāciju daudz ietekmē tas, vai bērnībā ir apkārt bijušas grāmatas, vai vecāki ir lasījuši, vai kāds skolotājs nav sabojājis mūsu priekšstatu par to, ko nozīmē lasīt. Un arī interpretāciju ietekmē tas, vai, kā un cik daudz, piemēram, ģimenē ir runāts par literatūru. Vai arī, kā skolā ir bijis: piespiests, mācīts, vai varbūt iedrošināts pastāstīt par sajūtām pēc kādas grāmatas izlasīšanas, vai arī pateikts viens noteikts veids, kā interpretēt grāmatu, un cilvēks visu mūžu dzīvo ar to, ka tas ir vienīgais variants, kā var interpretēt to, kas izlasīts. Un tad ir grāmatu klubi, kur cilvēkiem mainās priekšstats, viņi saka – jā, man skolā pilnīgi sabojāja sajūtu par literatūru, man likās, ka vienīgais veids, kā interpretēt literatūru, ir pateikt to, ko skolotāja grib dzirdēt.

Vecais teiciens “es jūs piespiedīšu mīlēt Raini”.
Jā, jā. Bet tad vēlāk viņi grāmatu klubos sāk runāt par savām jūtām, savām sajūtām par to, ko izlasījuši grāmatā. Un tad ir – jā, beidzot esmu atradis grāmatu lasīšanas procesā tādu jaunu sajūsmu, jaunu prieku! Kad pasaku, ka pētu lasīšanu, pirmā reakcija ir – kas tur ko pētīt, mēs mākam lasīt, lasām. Bet tad, kad cilvēki uzzina, cik daudzi faktori ietekmē to, kāpēc viņi lasa, kā izvēlas, ko lasīt, un kā interpretē literatūru, tad cilvēkiem mainās domas, viņi saka – jā, tas taču man ir jāzina, jo tā ir tik liela mana dzīves daļa! Gan lasītājiem, gan tiem, kas lasa neapzināti, jo teksti jau ir mums visapkārt. Mēs nevaram vienkārši izlikties, ka tekstu nav, mūsu smadzenes tos reģistrē līdzīgi kā, piemēram, pilsētas skaņas. Teksti mums bieži vien pat uzbrūk, un, gribam vai ne, mēs tos redzam un apstrādājam. 

Tu esi piedalījusies un rīkojusi pasākumus dažādās valstīs,  nesen Šveicē, piemēram, bija pasākums par Baltijas literatūru kopā ar kaimiņvalstu kolēģiem. Kā tu redzi, vai atšķiras pa valstīm attiecības ar grāmatām un literatūru? Vai lasītājs Vācijā, Igaunijā, Šveicē ir citādāks nekā Latvijā?
Jā, jo katrā pasaules vietā humanitārā izglītība ir ārkārtīgi atšķirīga. Un to ietekmē ļoti dažādi faktori: mentalitāte, vērtību sistēma. Un kas vispār ir gaume? Dzejolis Latvijā liekas skaists, jo trim taviem draugiem viņš liekas skaists, bet tas nenozīmē, ka Vācijā tas liksies skaists, jo viņiem skolā ir mācīta pilnīgi cita interpretācija par to, kas ir skaists vai kas ir laba gaume. Jo arī gaume ir sociāla lieta, mums iemāca, kas ir vai nav daiļš. Tādēļ, jā, tas ļoti atšķiras. Piemēram, Amerikā tagad ir ļoti populāri skaisto saistīt ar politkorekto, un tas nav tikai par to, ka kaut kam vienkārši ir jābūt politkorektam. Viņi jau sāk piedēvēt politkorektumam dažādas poētiskas, skaistā īpašības. Latvijā savukārt vairāk izteikta ir autoritāšu kultūra. Mēs skaisto izprotam tā, ka mēs to pielīdzinām kaut kam, kas jau ir bijis. Piemēram, tu raksti skaisti, ja raksti kā Rainis. Sava ceļa meklētāji nav tik ļoti atzīti. Citās sabiedrībās savukārt sava ceļa meklēšana, oriģinalitāte tiek ļoti augstu vērtēta. Mēs esam tas, ko mēs iemācāmies, un tas atšķiras, protams, no sabiedrības uz sabiedrību. Tāpēc man ir interesanti ilgākus laikposmus pavadīt citās valstīs, jo es ļoti daudz iemācos gan kā persona, gan kā pētnieks. 

Jā, piedaloties grāmatu klubiņā Vācijā, manīju, ka, analizējot darbus, tiek uzsvērti pavisam citi akcenti un citā rakursā. Turklāt, ja neskaista dižpārdokļus, kas laikam visur iet apmēram vienā laikā un vienādā patēriņā, lasa un par labu, interesantu atzīst pavisam ko citu nekā Latvijā.  
Ir vairākas kategorijas, kurās domāt. Ir aktualitātes, un man daudzi lasītāji saka, ka pēc kara sākuma Ukrainā sākuši interesēties par Ukrainas literatūru vai vairāk vēlas lasīt vēsturiskos romānus, kas skaidro situāciju. Vai arī cilvēks sāk strādāt jaunā darbavietā, jaunā jomā, sāk pastiprināti lasīt grāmatas, lai kaut ko uzzinātu par šo tēmu. Tad ir gaume – kas mums vispār liekas skaists, un tad ir sižets. Un sižets nozīmē, ka… Daži man saka – es izlasu beigas, citādi man ir trauksme lasot. Citi saka, ka patīk lasīt  “atslodzes grāmatas”. Tas nozīmē, ka sižets ir gana paredzams, apmēram zinām, ka beigas būs plus mīnus labas, notiks kaut kādi sarežģījumi, bet viss beigās atrisināsies. Tās ir tā saucamās “komforta grāmatas”, tās ir kā silta sega. Mēs apsedzamies, un zinām, ka būs silti. Mēs lasām šo grāmatu un zinām, ka viss beigsies labi. 

Kā vecmāmiņas pankūkas, kas vienmēr garšo paredzami lieliski un nomierinoši zināmi!
Jā, brīnišķīgs salīdzinājums! Un, ja šīs drošās sižeta līnijas ir diezgan izplatītas visā pasaulē, jo bioloģiski mēs tomēr tik ļoti neatšķiramies, tad šīs gaumes vai citas, sociālākas, lietas, vērtības, aktualitātes ļoti atšķirsies no sabiedrības uz sabiedrību. Tāpat kā izglītība, ko atkal ietekmē dažādi faktori.

Tu darbojies Baltijas jūras reģiona Interdisciplinārajā centrā, un tur ir tāda pētniecības programma “Baltijas peripētijas”, kur sadarbojas Greifsvalde (Vācija), Tartu (Igaunija), Trondheima (Norvēģija). Vai vari pateikt, ko jūs tur darāt? 
Es jau minēju Aristoteli, un tas bija iedvesmas avots, jo viņam ir peripētijas jēdziens, un peripētija viņa teorijā nozīmē pagrieziena punktu. Mēs mūsu projektā esam no dažādām disciplīnām – tur ir vēsturnieki, muzikologi, politologi, literatūras pētnieki un citi. Mēs pētām stāstus, pētām, kā cilvēki Baltijas reģionā veido stāstus. Mēģinām saprast, vai Baltijas jūras reģionā ir kaut kādi vienoti vai atšķirīgi veidi, kā cilvēki veido stāstus, vai paši stāsti ir vienoti vai atšķirīgi. Tur ir cilvēki, kas pēta, piemēram, kādus stāstus izveidoja Covid-19 pandēmijas laikā; ir cilvēki, kas pēta veselības un slimības stāstus, stāstus par gaumi, par to, kas ir skaists. Ļoti dažādi. Mēs visi izmantojam šo Aristoteļa jēdzinu, bet katrs viņu arī saprot mazliet citādi. Tā ir tā mūsu projekta jēga. Mēs veidojam metodes, tāpēc ir svarīgs interdisciplinārais aspekts, jo interdisciplinaritāte nozīmē – manā izpratnē, visi varbūt man nepiekritīs – to, ka tu paņem vienu metodi, piemēram, veic aptaujas par literatūru, bet veido jaunas metodes, sapludini iepriekšējās, veido jaunas pieejas, kā vispār kaut ko pētīt. Un tas ir tas, ar ko mēs nodarbojamies. 

Kāda ir sabiedrības attieksme pret humanitārā virziena pētniekiem? Jo ar eksaktajiem it kā vairāk vai mazāk skaidrs – viņi, vienkārši sakot, izgudro visādas lietas, ko mēs pēc tam varam izmantot. Vai neesat saskārušies ar jautājumu, kāpēc jāuztur filozofi, filologi, ko tad viņi tur dara, viņi jau tikai savā nodabā kaut ko spriež, valodnieki uzspiež tautai lietot jancīgus un neparocīgus vārdus… Kā tu raksturotu, kas ir tas pienesums, ar ko sabiedrībai šādi pētījumi ir vērtīgi?
Es neuztveršu šo jautājumu provokatīvi, šis jautājums man liekas ārkārtīgi normāls. Jo izgudrojot, piemēram, aplikāciju, kas ļauj autovadītājiem vieglāk pārvietoties pa ceļiem un uzzināt, kur ir sastrēgumi, šī aplikācija telefonā ir noderīga autovadītājiem. Un, man šķiet, arī humanitāro zinātņu pētniekiem nav jādomā, ka tās zināšanas, ko viņi rada… Jo pētnieki rada zināšanas. Viņi nerada fiziskas lietas, zāles vai aplikācijas, bet rada zināšanas. Un jebkuras no šīm zināšanām var nebūt aktuālas pilnīgi visiem. Bet, piemēram, tās zināšanas, ko es radu savā pētījumā par to, kā cilvēki mūsdienās izprot vēsturi, šo procesu ļoti ietekmē arī Krievijas agresija Ukrainā un vēl dažādi pagrieziena punkti, arī pēc kovida cilvēku paradumi ir mainījušies. Šīs zināšanas var būt aktuālas – lasītājiem var būt aktuālas, skolotājiem, kas māca dažādus humanitāros priekšmetus skolā. Protams, mēs nevaram nevienam pierādīt, tāpat kā mēs nevaram nevienam pierādīt, ka aplikācija, kas palīdz izvairīties no sastrēgumiem, ir absolūti objektīvi nepieciešama, jo, nu, sēdi taču sastrēgumos, kas tad tur tāds. Mūsu pasaule dodas tajā virzienā, ka mēs esam jau ļoti daudz atklājuši. Vienīgā lieta, par ko mēs objektīvi nevaram pateikt, ka tas nav vajadzīgs, pašreiz ir klimata krīze un ar to saistītie atklājumi. Mēs nevaram to ignorēt, jo citādi mēs kā suga aiziesim bojā. Bet visi citi atklājumi, manuprāt, vispār ir pārsvarā nu jau saistīti ar to, ka mēs izvēlamies dzīvot kvalitatīvāk. Mēs vēlamies labākas zāles, lai dzīvotu bez sāpēm, piemēram. Bet, ja mēs runājam jau par kvalitatīvāku dzīvi, man liekas, arī humanitārie pētnieki var piedāvāt ļoti daudz zināšanu, kas cilvēkiem ļauj dzīvot kvalitatīvāk, interesantāk. Jo arī izklaide ir vajadzīga. Un ir cilvēki, kā es, kas izklaidējas, iegūstot zināšanas. Tas būtu mans skaidrojums. Bet, man liekas, jautājums ir ļoti aktuāls, un aktuāls vienmēr, jo katram zinātniekam, katram pētniekam ir derīgi ik pa laikam uzdot sev šo jautājumu – vai tas, ko es pētu, vispār ir kādam vajadzīgs? Un, ja atbilde ir “jā”, tas dod papildu motivāciju pētīt. 

Atšķirība starp taustāmām un netaustāmām vērtībām. Un neviena jau nav svarīgāka par otru, abas ir vienlīdz svarīgas. Cilvēks jau arī nesastāv tikai no miesas vai tikai no gara. Bet, runājot par zaļo tēmu – vai grāmatas paliks? Koki un tā… Bet daudziem lasītājiem tomēr patīk šis taktilais formāts, grāmatas smarža; ka vari pieiet pie grāmatplaukta un paņemt, pašķirstīt. Varbūt būs kāds jauns materiāls, no kā grāmatu lapas ražos?
Jāsaprot, ka tehnoloģijas un elektroniskās ierīces jau arī nav pilnīgs bezatkritumu līdzeklis. Nopērkam vienu e-lasītāju, pēc diviem gadiem tas vairs nav gana moderns, nopērkam otru e-lasītāju, un mums tomēr ir jāpieskata, lai mēs domātu ilgtspējīgi, arī izmantojot dažādas elektroniskās ierīces, pat ja tās ir brīnišķīgas. Man arī ir e-lasītājs, man jālasa daudz pētījumu un, lai tos visus nevajadzētu drukāt, lasu tos e-lasītājā. Bet grāmatas smarža, tauste – tā ir daļa no baudas, kuru gūstam lasot, un tā ir daļa arī no mūsu paraduma. Jo daļa no paraduma veidošanās procesa ir arī ķermeniska, un, ja grāmatu vēlamies sajust ķermeniski, tas arī jāņem vērā, to cilvēkiem nevar atņemt. Tādēļ, nu, jā, izmantojot jau esošo koka metaforu – koks ar diviem galiem. Arī tehnoloģijas ļoti neveiksmīgi un pārmērīgi, un neapzināti lietojot, var nodarīt videi ļoti daudz ļaunuma. Jādzīvo gudri jebkurā gadījumā. Bet man neliekas, ka grāmata tik ātri izzudīs, jo pieķeršanās un paradumu veidošanās ļoti daudz saistīta arī ar fizisko grāmatas formātu, tas parādās arī manās intervijās ar lasītājiem. 

Runājot vēl par pētniecības un zinātnes jomu, tu vairākus gadus esi strādājusi “otrā pusē”, citā sektora daļā, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamentā. Vai tas tev ļāva saskatīt kaut kādas skaidrākas sakarības, iegūt plašāku skatījumu uz procesiem, kas un kā notiek, ka neviens nevēl viens otram sliktu, bet ka visiem jāsadarbojas, lai izglītības un zinātnes jomas sakārtotu? Ko tev deva šī pieredze? Jo daudziem zinātniekiem nav iespēju paskatīties uz jomu arī no šī skatpunkta.
Es uz Izglītības un zinātnes ministriju neaizgāju strādāt kā zaļš gurķis, biju jau studējusi gan Oslo, gan Hamburgā. Nebiju pilnīgi neinformēta, kā augstākā izglītība tiek piekopta dažādās vietās, kā var salīdzināt dažādas metodes. Man liekas, tas ir tāds ļoti komplicēts process, jo neviena valsts nav ideāla, neviena valsts nav perfekta, ir lietas, ko dažas valstis dara labi, un ir lietas, ko citas valstis dara labāk. Tāpēc man šķiet ļoti svarīgi iesaistīt arī diasporas pētniekus Latvijas zinātnes un augstākās izglītības telpā. Nevis turēt ciet cilvēkus, bet palaist vaļā, lai viņi pēc tam atgriežas un stāsta, un mēģina pārnest tās labās prakses.

Paplašināt pieredzi un skatījumu.
Jo ministrijas darbs ir viens, bet man  šķiet, ka Latvijā dažkārt cilvēki sagaida, ka ministrija būs tā, kas viena izdomās pilnīgi visus risinājumus. Negribas jau atkal salīdzināt Latviju ar Igauniju, bet, ja mēs vēlreiz salīdzinām, tad redzam, ka dažādas inovācijas gan mācību metodēs, gan zinātnē ir nākušas no pašiem pētniekiem, no dažādām programmām, arī, protams, no ministrijas, no dažādiem citiem faktoriem. Jo es arī uz ministriju aizgāju strādāt kā liela ideāliste un ar domu, ka ministrija visu var atrisināt, un ministrijā visu var izdarīt, bet iznācu… Nē, nevis sakauta, nevis ar domu “nē, nesanāca”, bet tieši ar tādu plašāku skatījumu uz to, cik tas process ir sarežģīts, un ka to nevar izdarīt viena institūcija. Laikam jau zinātniekam pienākas būt mazliet ideālistam, tāpēc es drīkstu teikt, ka jābūt katra cilvēka, katra pētnieka vēlmei tiekties uz augšu un padarīt Latviju par vietu, kur top brīnišķīga, derīga un kvalitatīva zinātne.

Tu pēti šīs te sakarības starp valodu, literatūru, cilvēkiem. Bet vai tu ikdienā spēj arī abstrahēties no pētnieces statusa, lasīt grāmatu kā vienkārši lasītāja, rakstīt kā rakstniece, runāties, nedomājot par sakarībām, vai arī tev visu laiku galvā ir “mazais blociņš”, kur tu ieķeksē lietas?
Ir “mazais blociņš”, bet laikam jau es ikdienā nevis cenšos abstrahēties no tā, bet drīzāk otrādi – ienest pētniecībā vairāk subjektīvā. Kaut kādā vēstures posmā humanitārās zinātnes centās pierādīt, ka tās ir vajadzīgas, nepieciešamas un nopietnas zinātnes, un tāpēc  radīja par sevi priekšstatu, ka viņām jābūt ļoti objektīvām un jārada bezmaz kaut kādi “cietie dati”, gandrīz ko tādu, ko rada eksaktās zinātnes. Un, man šķiet, tas ir nodarījis nedaudz pāri tai sajūtai, ka katrs pētnieks ir arī cilvēks, katram pētniekam ir sava pieredze, gan dzīves pieredze, gan sava identitāte. Tas, ko mēs izvēlamies pētīt, ir ļoti atkarīgs no mums kā cilvēka un tas, kādas metodes mēs izvēlamies un kā mēs vispār apstrādājam informāciju. Un it sevišķi humanitārajās zinātnēs, man šķiet, ir ļoti svarīgi nevis noliegt to, ka mēs esam cilvēki, bet vairāk apzināti tam pieiet un apzināties savas subjektivitātes robežas, savas cilvēka kā pētnieka robežas. Tāpēc laikam man ir tā, ka cenšos nevis būt mazāk pētnieks ikdienā, bet vairāk cilvēks pētniecībā.

Vairākas eksakto jomu zinātnieces man ir teikušas ko līdzīgu. Laikam mūsdienās ir kaut kas mainījies – ka zinātnieks un pētnieks ne tikai drīkst būt cilvēcisks, bet tas pat ir ļoti labi, ka viņš tāds ir. 
Jā, tieši tā, jo mēs tomēr radām. Katrs zinātnieks nav viens kā sala. Katrs mēs kaut ko radām, katrs kaut ko novērojam, varam salīdzināt savā starpā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai zinātnieki runātu savā starpā, lai notiktu konferences un citi pasākumi. Kad mācījos Oslo, tur bija interesanta lieta, ko vajadzētu pārnest uz visām pasaules universitātēm – tur bija kopīgas virtuves. Cilvēki nāk ēst un vienkārši runāt. It kā tāda nenozīmīga lieta, bet tā rada zināšanu pārnesi, rada inovācijas, rada interdisciplinārus pētījumus, rezultātus, un šī lieta ļauj pārvērtēt savus rezultātus ne tikai savā jomā, bet arī ar citiem zinātniekiem. 

Viss labākais taču allaž notiek virtuvēs un pīpētavās!
Laikam atgriežamies pie vecajām vērtībām. Kādreiz teica, ka atvērtie biroji ir laba lieta, tagad sāk pārvērtēt un teikt, ka atvērtie biroji nav tik laba lieta, bet es esmu par atvērtajām virtuvēm. Tās var zinātnei daudz dot. 
***
Raidieraksta formātā sarunu var noklausīties šeit: https://spotifyanchor-web.app.link/e/aoTx4jU7WAb
***

Sarunu ciklu veidojusi diasporas zinātnieku, uzņēmēju un starptautisko organizāciju profesionāļu kustība #esiLV un Eiropas Latviešu apvienība sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju.
Sarunu cikls notiek ERAF projekta Nr. 1.1.1.517/I/002 “Integrētie nacionālā līmeņa pasākumi Latvijas pētniecības un attīstības interešu pārstāvības stiprināšanai Eiropas pētniecības telpā” atbalstu.
***
#ziniLV
Zinātne Latvijai
V Pasaules latviešu zinātnieku kongress
Izglītības un zinātnes ministrija
*Foto autore: Dita Deksne