Prezidentam ir jābūt pussolīti tālāk un augstāk par pārējiem, jābūt piemēram. Valsts galvam ir jāspēj nest Latvijas tēla vēsti gan starptautiski, gan arī paša mājās. Viņam ir jābūt empātiskam, ar „intelektuāli pilnu kausiņu, no kura dot arī citiem“, jāspēj vienot visa sabiedrība, jāspēj augt pašam un jāiedvesmo augt arī citus. Tādi viedokļi izskanēja pirms dažām dienām kustības #esiLV un Eiropas latviešu jauniešu biedrības „Eiropas jaunieši – EJ“ rīkotajā diskusijā.

Jau tūlīt Latvijai būs jauna valsts galva. Kādām īpašībām jāpiemīt valsts prezidentam? Kā izmērīt viņa sasniegumus? Ko diaspora sagaida no prezidenta? Un vispār – vai 21. gadsimtā un tik mazai nācijai kā mums maz nepieciešama valsts prezidenta institūcija? Par šiem un citiem jautājumiem pirms dažām dienām diskutēja Eiropas latviešu jauniešu biedrības “Eiropas jaunieši – EJ” un kustības #esiLV pārstāvji.

Pilno diskusiju skatieties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=pRqQYRmER8c

Diskusiju vadīja Eiropas latviešu jauniešu biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Skrebels, savas domas izteica viena no “EJ” dibinātājām, Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Spīča, kas aktīvi darbojas arī dažādos nevalstiskos nodibinājumos, piemēram, Vācijas-Baltijas jaunatnes nākotnes fondā; #esiLV valdes locekle, valsts tēla domnīcas vadītāja Ieva Jākobsone-Bellomi; #esiLV radošo profesionāļu domnīcas vadītāja, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Vācijas pārstāvniecības vadītāja vietniece un dažādu kultūras projektu kūrētāja Ilze Upatniece.

Viens no diskusijas galvenajiem jautājumiem, uz kuru atbildes caurvija arī pārējos diskusijas virzienus – vai par prezidentu varam domāt kā par personu, ne tikai amata kontekstā? Vai ir kādas speciālas īpašības, kas nepieciešamas valsts galvai?

 “Protams, ka jārunā par vērtību kopumu, ko persona pārstāv, bet domāju, ka nevaram ielīst viņa vai viņas privātajā telpā un ķidāt, kāda persona tā ir. Manuprāt, svarīgākais tīri no diasporas un starptautiskās aprites skatpunkta – mums jājūtas lepniem par savas valsts prezidentu, un šis lepnums jau ietver to, ka cilvēks ir kaut ko sasniedzis, ir radījis, mēģinājis atstāt kaut kādu pēdu tajā savā sabiedrībā, vai tā ir diasporas, Latvijas vai starptautiskā sabiedrība. Man galvenais akcents būtu lepnums,” teica Ieva Jākobsone-Bellomi.

Rozīte Katrīna Spīča: “Mani pārsteidz, ka tas, ko sagaidām no valsts prezidentes vai prezidenta, nav mainījies kopš seniem laikiem – mēs gribam, lai varam ar viņu lepoties. Par lepnumu jau daudz latviešu tautas dziesmās runāts. Ja nemaldos, jurists Edgars Pasters reiz minēja frāzi, ka mēs meklējam mūsu nācijā tādu kā mūsu psihologu un klases audzinātāju reizē. Un tas ir tāds ļoti trāpīgs minējums. Gribas teikt, ka esam tikuši soli tālāk, bet, redzot kopējo komunikāciju, tostarp arī mediju telpā, šķiet, tas tiešām ir tas, ko mums vajag! Vai tiešām esam gatavi iet to soli tālāk?”

Ilze Upatniece savukārt uzskata, ka prezidentam ir divi galvenie uzdevumi: “No vienas puses, ar savām zināšanām pārstāvēt mūs starptautiski un būt ar pietiekamām valodas zināšanām, jo starptautiskā pārstāvniecība nemaz nav tik vienkārša. Nereti pārstāvji nav nedz ar tik labām valodas zināšanām, nedz ar tik eiropeisku domāšanu, lai varētu sēdēt pie viena galda. Otra puse – nebūt skolotājam, bet varbūt  palīdzēt sabiedrībai būt vienotiem kaut kādās savās vērtībās, un varbūt gudrā veidā norādīt, kur mums tās vērtības vēl mazliet pieklibo.”

Interesants ir jautājums par prezidenta kā valsts tēla sastāvdaļu. Diskusijas dalībnieki sliecās tajā virzienā, ka ikdienā neasociē konkrētu prezidentu ar konkrētu valsti, bet krīzes situācijās, kad prezidents parādās medijos, ir svarīgi, kā viņš izturas un runā. 
Tostarp pavīdēja arī moderatora pasviests provokatorisks pavērsiens – vai vispār valsts prezidenta funkcija ir Latvijā nepieciešama? Varbūt kāda no esošajām augstākajām amatpersonām var uzņemties arī reprezentatīvās funkcijas?

Šobrīd tomēr prevalēja viedoklis, ka prezidenta postenis Latvijai ir vajadzīgs, turklāt viņam pieder arī zināma vara likumdošanas jomā.

“Ja būtu stiprs valsts tēls, tad prezidentam vairāk būtu reprezentatīva funkcija. bet viņam jau arī ir likumdošanas funkcija. Nākotnē saredzu, ka prezidentam būtu jābūt tam, kas apvieno un veido Latvijas valsts tēlu un nodarbojas arī ar komercdiplomātiju. Mēs šobrīd neesam saredzami. Mums ir jāstāsta par sevi citiem arī, lai veidotu ekonomisko sadarbību,” savu vīziju pauda Ieva Jākobsone-Bellomi.

“LIAA un ārlietu dienesta uzdevums ir veidot mūsu stāstus, prezidenta uzdevums būtu šos stāstus vēstīt starptautiski, pārstāvēt mūs arī politiskajā sektorā. Galvenais – mums ilgtermiņā ir nepieciešama stratēģija, kur tad mēs vēlamies nonākt, kas ir tas stāsts, ko mēs starptautiski vēlamies pastāstīt. Un prezidents varētu šo stāstu gan nest starptautiski, gan stāstīt sabiedrībai, būt šis vienojošais elements,” teica Ilze Upatniece.

Rozīte Katrīna Spīča: “Mēs kā demokrātija vēl esam pārāk jauni, mums vēl vajag prezidentu. Runājot par funkcijām – ir jāspēj tvert plašs lauks, mums ir jāveido Latvijas tēls un prezidentam ir jāspēj virzīt Latvijas tēls daudzos un dažādos veidos, un ja tas nav noteikts līdz šim vai nestrādā, tad – hallo!, mums kaut kas ir jādara! Un diezgan ātri!”

Runājot par prezidenta darba novērtējumu, Rozītei Katrīnai Spīčai ir savs redzējums: “Pirmais, tehniski skatoties – cik daudz bijis vizīšu, cik daudz aicināts uzstāties, kāda bijusi viņa aktivitāte.  Ja viņš sēž mājās, viņš neko reprezentē. Daudz grūtāk, protams, nomērīt iespaidu uz kopēju sabiedrības labjūtību.  Viena no mērauklām varētu būt sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Tā ļautu izmērīt, cik daudz Valsts prezidenta kancelejai bijusi interese komunicēt ar NVO, lai uzzinātu plašāku sabiedrības viedokli no dažādām jomām, izprast, iespējams, veikt kādus darbus.”

Diskusijas dalībnieki arī bija vienisprātis, ka prezidentam jābūt gatavam, jābūt vēlmei un spējai, un kapacitātei augt, jāspēj vienot sabiedrība, nodibinot ciešu saikni un dialogu arī ar diasporu, turklāt tādējādi sabiedrību nevis šķeļot, bet vienojot.

Rozīte Katrīna Spīča: “Valsts prezidentam ir jābūt pussolīti augstākam par vidējo mērauklu, jo citādi tas nav diez ko iedvesmojoši. Viņam ir jābūt spējīgam atrasties starmešu gaismā un neapmulst, un viņa intelektuālajam kausiņam jābūt gana piepildītam, lai vispār uzdrīkstētos kļūt par valsts prezidentu, lai viņam būtu, ko dot citiem.”

Savukārt Ieva Jākobsone-Bellomi atgādināja, ka šobrīd līderības raksturlielumi ir mainījušies un turpina mainīties – līderei/-im ir jābūt empātiskam, cilvēciskam,  dažādību uztverošam un iekļaujošam.