Topošās Krišjāņa Kariņa valdības virsmērķis “ekonomikas transformācija” iestrēgs inerces smiltīs, ja tā rullēs tikai uz trim koalīcijas partiju riteņiem. Iecerētās zaļās un tehnoloģiskās pārmaiņas no visiem prasīs ērtību atmešanu jaunu vērtību radīšanai. To nevar panākt ar priekšrakstiem “no augšas” vien.

Mūsdienīgās inovāciju sistēmās līdzās valdībai, industrijai un zinātnei stabila loma ir pilsoniskajai sabiedrībai. Latvijas rādītāji ekonomikā, izglītībā, veselībā rāda, ka šobrīd jau ir akūti nepieciešams šādu sistēmu iedzīvināt arī valsts pārvaldībā. Tajā pilsoniskā sabiedrība nav vis piektais ritenis, bet gan būtisks partneris.

Valdības deklarācijas tapšanā jau palaista garām pirmā iespēja pārmaiņas veidot kā kopīgu misiju, savlaicīgi, saturīgi un strukturēti konsultējoties ar partneriem. Uzņēmēju, pašvaldību un arodbiedrību pārstāvji vēl šur tur ir bijuši klāt pie lemšanas. Plašākas sabiedrības grupas pārstāvošās organizācijas – īsti ne vai novēloti. Daļēji to var skaidrot ar samežģīto procesu politikas kompromisu šķetināšanai, kas raksturojis šo laiku kopš vēlēšanām. Bet daļēji tas ir arī simptoms plašākam izpratnes trūkumam par sabiedrības līdzdalības pievienoto vērtību rīcībpolitikas lēmumu pieņemšanā un īstenošanā.

Lēmumu tapšanā Latvijā ir labi sadzirdami turīgi spēlētāji ar spēcīgām ietekmes svirām. Tikmēr pilsoniskās organizācijas nereti tiek nostādītas neērtu protestētāju pozīcijā vai uzklausītas tikai tehniska līmeņa nišās. Vēlēšanu dienā ikviens tiek aicināts “pildīt savu pilsoņa pienākumu”. Bet stratēģiskos lēmumos un ikdienas politikas procesos pilsonisko interešu aizstāvība tikai pamazām tiek atpazīta kā atšķirīga no ekonomisku interešu virzīta lobisma.

Taču tieši līdzdalība ir atslēga, kas ļauj rezignāciju pārvērst līdzatbildībā par politikas izvēlēm. Rietumu demokrātijās ir labi pazīstami principi par nodokļu sasaisti ar lemttiesībām (“no taxation without representation“) un par lēmumu saskaņošanu ar tām cilvēku grupām, uz kurām tie attiecas (“nothing about me without me“). Neievērojot šos principus, mēs nonākam pie “papīra reformām”, kas ir aizbildnieciskas un īsmūžīgas, jo nepilnīgi risina attiecīgās sabiedrības daļas patiesās vajadzības – lai tie būtu mazo ienākumu guvēji nodokļu režīmā, skolēni izglītības reformās vai īrnieki mājokļu īres regulējumā. Iesaistes trūkums vairo arī pilsoniskā beztiesīguma sajūtu un neuzticēšanos valdībai, ko ir ārkārtīgi viegli pārvērst destruktīvā “neizdevušās valsts” retorikā vai protesta balsojumos vēlēšanu dienā.

Svarīgi to novērst turpmākajā valdības darbā. Ja vēlamies mazināt neuzticēšanos valdībai un kopīgi iedarbināt tik nepieciešamās pārmaiņas, ir laiks pārskatīt arī novecojošos sadarbības un sarunu formātus.

Pirmkārt, tas ir par jauno ekonomiku. Industriālā laikmeta fabrikantu-strādnieku attiecības jau labu brīdi ir nomainījusi kompleksa tautsaimniecības ekosistēma. Digitalizācijas, elastīgas darbvides un darbaspēka trūkuma apstākļos vērā ņemama loma ekonomiskā labuma radīšanā ir ne tik sen vēl marginālām uzņēmējdarbības formām (jaunuzņēmumi, sociālie uzņēmēji, dažāda veida mazie un vidējie pakalpojumu sniedzēji, autordarba veicēji un citi radošie profesionāļi, dalīšanās ekonomikas dalībnieki). Liels potenciāls ar plus zīmi ir arī tādām dažuprāt “patērētāju” grupām kā seniori, bērni un jaunieši, cilvēki ar invaliditāti, mazu bērnu vecāki, mazturīgie, arī diaspora. Visas šīs grupas Latvijā tiek pārstāvētas pilsonisku nevaldības organizāciju veidolā. Tām atvēlot pilntiesīgu lomu dialogā ar valdību līdzās sociālajiem partneriem, varētu daudz sekmīgāk tvert viņu pienesumu ekonomikai.

Otrkārt, tas ir par sabiedrības izturētspēju. Izteiktas nevienlīdzības un nabadzības apstākļos pēckrīžu atgūšanās un arī topošās valdības iecerētā transformācija nav iespējamas bez spēcīga sociālā pīlāra. Nevienā nozarē nevaram atļauties pārmaiņu vārdā upurēt mazāk turīgos vai citās grūtībās esošos – Latvijai gluži vienkārši nav un tuvākajā laikā nebūs pietiekami cilvēku šādai izšķērdībai. Tieši otrādi, šobrīd ir akūti svarīgi investēt cilvēkkapitālā. Būtisku daļu sociālā sloga Latvijā iznes nevalstiskais sektors: tas veido vairāk nekā trešo daļu no sociālo pakalpojumu sniedzējiem, un sociālās nevienlīdzības mazināšanas jomā darbojas 68% no Latvijas NVO. Tādējādi pilsoniskās organizācijas redz pārmaiņu patieso cenu Latvijā un pārzina to, kur un kādas investīcijas cilvēkos ir visvajadzīgākās. Šo pieredzi ir svarīgi likt lietā jauno politiku izstrādē un ieviešanā.

Arī Krievijas karš Ukrainā – gan tur, gan tepat Latvijā – ir parādījis, ka līdztekus militārajiem spēkiem izturētspējas nosacījums ir sabiedrības pašorganizēšanās. Pilsoniskās organizācijas līdztekus uzņēmēju organizācijām ir apliecinājušas atbildīgu partneru lomu valstij Ukrainas bēgļu atbalstam, tostarp reaģējot ātrāk par valsti vai aizpildot valsts risinājumu vakuumu.

Tamdēļ topošajai valdībai, veidojot “pārmaiņu politiku”, būtu noderīgs mūsdienīgs, ekonomiskajai un drošības realitātei atbilstošs līdzdalības formāts. Šobrīd to tiecas nodrošināt trīspusējais sociālais dialogs. Tā īstenošanai deviņdesmitajos gados izveidotā Nacionālā Trīspusējās sadarbības padome (NTSP) un tās nozaru apakšpadomes saskaņo vairumu nozīmīgu lēmumu kā valdības nozaru plāni un reformas, valsts budžets, darba atalgojuma, sociālo garantiju un nodokļu jautājumi. Padomes uzdevums ir “nodrošināt saskaņotu, visai sabiedrībai un valsts interesēm atbilstošu sociālekonomiskās attīstības problēmu risināšanu“. Uzdevums ir mūžam aktuāls, bet apveids – vairs ne gluži. Šajā padomē sarunas ved valdība, arodbiedrību un darba devēju pārstāvji, kamēr mazo un vidējo uzņēmēju, pašvaldību un pilsonisko organizāciju pārstāvjiem ir atvēlētas klausītāju vietas zāles vai tālsaistes ekrāna dibenplānā. Pēdējā laikā padome tiekas reti un formāli. Šis ir strauji novecojošs formāts, kas vairs neatbilst šodienas sociālekonomisko spēlētāju daudzveidībai un lielo pārmaiņu izaicinājumiem. Ir jāsper solis tālāk.

Piemēri nav tālu jāmeklē – Francijā, Īrijā, Itālijā, Bulgārijā, Grieķijā, Ungārijā, Portugālē, Spānijā, Maltā un Slovākijā sociālekonomiskajās padomēs līdz ar sociālajiem partneriem darbojas pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Luksemburgas Valsts kontrole nupat lēmusi, ka šodienas klimata un enerģētikas krīzes apstākļos nacionālā trīspusējā padome ir jāpaplašina ar ceturto dalībnieku – vides un ekoloģijas organizācijām. Savukārt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā dialogā ar politikas veidotājiem ir pārstāvēti ne vien darba devēji un nodarbinātie, bet arī citi sociālekonomiskie un pilsoniskie spēlētāji. Arī Latvijas Pilsoniskā Alianse ir topošās valdības veidotājiem rosinājusi līdztekus sociālajam dialogam, kas norit NTSP ietvarā, nostiprināt arī pilsonisko dialogu Memoranda padomes ietvarā. Šis būtu pussolis pareizajā virzienā.

Lai iedarbinātu ekonomikas transformācijas ideju, ir nepieciešams pielikt visu partneru jaudu. Kā liecina OECD labā prakse, tas ļaus sekmīgāk tvert dažādo tautsaimniecības spēlētāju pienesumu, atraisīs inovācijas pārvaldībā, stiprinās drošību un cels uzticēšanos politikai.

Publicēts “portālā “Delfi” 13.12.2022 https://ej.uz/delfiraksta